Edo bakufu varas nostiprināšanās notiek pirmo triju sjōgunu laikā, īpaši sjōguna Iemicu (Tokugawa Iemitsu, 1623-1651) valdīšanas laikā, kad tiek gandrīz pilnībā iznīdēta kristietība Japānā un faktiski stājas spēkā izolacionisma jeb slēgtās valsts (sakoku) politika. 1624.g. tiek izdots aizliegums, kas norāda, ka Japānā nedrīkst ierasties spānieši; 1630.g. – oficiāli aizliegts ievest valstī grāmatas, kas sarakstītas kādā no eiropiešu valodām vai tulkotas ķīniešu valodā; 1639.g., t.i. pēc Simabaras sacelšanās (1637-1638), no valsts tiek izraidīti portugāļi. Vienīgie eiropieši, kam Edo perioda laikā ir atļauts tirgoties ar Japānu un neilgu laiku uzturēties tās teritorijā, ir holandieši, kuru faktorija atrodas Dedzimas salā Nagasaki ostas akvatorijā.1
Pēc sjōguna Iemicu nāves 1651.g. sākas nemieri, taču tos izdodas veiksmīgi neitralizēt, un nākamais sjōguns Iecuna (Tokugawa Ietsuna, 1651-1680), kas iegūst šo titulu, vēl būdams bērns, ir pilnībā atkarīgs no saviem līdzgaitniekiem un padomdevējiem. Iecunas laikā izveidojas bakufu budžeta deficīts – valsts ienākumi ir mazāki par izdevumiem – un šī nelabvēlīgā tendence turpina dominēt arī vēlāk.…
