Šajā esejā centīšos aplūkot Ķīnas ekonomiku. Sākumā mazliet ielūkošos Ķīnas ekonomiskajā attīstībā, bet turpinājumā centīšos noskaidrot to, vai Ķīnas ekonomika ir drauds citu valstu ekonomikai vai tomēr nav, to arī centīšos pamatot.
Ķīnas ekonomika pēdēja ceturtdaļgadsimta laika ir veikusi pāreju no centralizēti plānotas sistēmas, kas lielā mērā bija slēgta starptautiskajam tirgum, uz tirgus orientētu ekonomiku ar strauji augošu privāto sektoru, kļūstot par vienu no galvenajiem spēlētājiem globālajā ekonomikā.1
1949. gadā, kad tika nodibināta Ķīnas rautas demokrātiskā diktatūra, valsts bija ieslīgusi ekonomiskajā pagrimumā. Lai stabilizētu valsts ekonomiku, Ķīnā tika ieviests komandekonomikas modelis, kurā valsts kontrolēja tās ekonomiskos resursus, ekonomiskā aktivitāte bija atkarīga no valdības lēmumiem un plāniem. Šajā laika posmā Ķīnas ekonomika uzlabojās, palielinājās IKP, sabiedrība bija apmierināta.
Laikā, kad par Ķīnas vadītāju kļuva Deng Xiaoping, valstī tika veiktas krasas ekonomiskās reformas. Tika samazināta valsts kontrole pār ekonomisko sektoru, valsts mazāk iejaucās ekonomikā, pieprasījums un piedāvājums regulēja tirgus struktūras. Tāpat ekonomika tika decentralizēta.
Ķīnas ekonomikas reformas notika vēlreiz, kad pilnībā tika ieviesta sociālā tirgus ekonomika. Šajā periodā valsts ekonomika ietvēra sevī abus – sociālisma un kapitālisma– elementus. Šāda ekonomiskā sistēma pastāv vēl šodien.
…
