Ko mēs atceramies, kad dzirdam Mihaila Bulgakova vārdu? Galvenokārt, Meistaru un viņa iecerēto - Margaritu. Bet kāpēc? Kas ir šajā romānā, kā nav citos darbos? Atbilde ir vienkārša: šeit ir viss. Romāns ir uzrakstīts tā, it kā autors, iepriekš jūtot, ka tas ir viņa pēdējais darbs, gribēja ieguldīt tajā pilnīgi visu savas satīriskās acs asumu, neprātīgās fantāzijas, psiholoģiska vērīguma spēku. Šis ir satīrisks romāns, romāns par mākslas būtību un par rakstnieka likteni. Šeit ir jautājumi par mūžīgām vērtībām un parādībām - labais un ļaunais, dzīve un nāve, garīgais un fiziskais spēks. Un tomēr šis romāns ir par īstu, uzticīgu un mūžīgu mīlestību.
Interesanti, ka Bulgakovs mīlestības tēmu skar tikai otrajā daļā, kaut arī romāna nosaukums ir «Meistars un Margarita» un pēc visiem nerakstītajiem likumiem, kas raksturīgi citiem mīlestības romāniem, romānā viscaur jābūt šai tēmas atklāsmei.…
