Rokoko kā mākslas stils parādījās Francijā , 18. gs. sākumā kā baroka stila turpinājums. Vārds „rokoko” radies apvienojot franču vārdu „rocaille” ,kas nozīmē gliemežvāks, un itāļu vārda „barroco” , kas nozīmē baroks. Rokoko iemīļoto, gliemežnīcai līdzīgo vijumu un ārkārtīgi dekoratīvo elementu dēļ daži kritiķi nievājoši uzskatīja, ka šis mākslas stils bija frivols, bezgaumīgs vai tika veltīts tikai modei. Tomēr, 19. gs. vēsturnieki akceptēja un pieņēma šo terminu un laikmetu. Lai gan vēl tiek debatēts par šī laika mākslas stila nozīmīgumu, rokoko tagad ir plaši atzīts kā viens no būtiskākajiem periodiem Eiropas mākslas attīstībā.
Varētu teikt, ka tā ir baroka stila galējā forma. Atšķirībā no baroka, rokoko mākslā raksturīgāki piesātinātāki un pārdrošāki, kolorītāki pretmetu tēmu kontrasti un gaišākas, piesātinātākas krāsas. Pārpilnība, bagātība, grācija, rotaļīgums un vieglums ir tās īpašības, kas raksturo šo laikmetu un mākslas stilu. Rokoko motīvi tika vairāk akcentēti un fokusēti uz bezrūpīgu aristokrātu dzīvi un vieglprātīgām romantiskām mīlas dēkām nekā uz bezbailīgām, heroiskām cīņām vai reliģiskajiem tēliem. Bieži tika izmantota antīkā tematika, dabas motīvi, un kustība. Gleznās parādās atklāta erotika, garīgajām tēmām vairs netiek pievērsts tik daudz uzmanības kā renesanses laikmetā. Vēlīnajā 18.gs. rokoko pārgāja neoklasikas stilā.
…
