2.Privāto un publisko tiesību mijiedarbība prettiesiskās privatizācijas lietu izskatīšanā.Atbildot uz šo jautājumu pirmām kārtām ir jātiek skaidrībā ar to, kas ir publiskās un privātās tiesības, kas ir privatizācija, kāda ir privatizācijas kārtība un tiesiskais pamats, noskaidrojot ar attiecīgo jautājumu saistīto jēdzienu būtību, lai turpmāk ar loģiskās un sistēmiskās metodes palīdzību pilnīgi un vispusīgi noskaidrot atbildes uz minēto jautājumu saturu. Pasaulē ir vairākas tiesību saimes, vairāk lietotas ir romāņu-ģermāņu, anglo-sakšu, musulmaņu, sociālistiskās u. c. Kontinentālā (romāņu - ģermāņu) tiesību sistēmas saime, pie kuras arī pieder Latvija, izšķir publiskās un privātās tiesības. Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē nevien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis.Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā. Publiskās tiesības, atšķirībā no privātajām, regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Tām ir raksturīgs imperatīvs regulējums, subordinācijas, nevis koordinācijas, attiecības starp subjektiem. Tās ietver: konstitucionālās tiesības, administratīvās, finansu, krimināltiesības (ar privāttiesību elementiem) un muitas tiesības.Publiskās tiesības izpaužas kā attiecības starp valsti un privātpersonu, tām raksturīgās pazīmes ir: valsts virskundzība, “atļauts ir viss, kas ir noteikts”, mērķis ir tautas un valsts interešu nodrošināšana. Tā regulē tiesiskās attiecības valsts pārvaldes veidošanā un funkcionēšanā, kā arī attiecības, kas rodas apkalpojot valsts pārvaldes sfēru.
Privātās tiesības izpaužas kā attiecības starp privātpersonām (valsts un pašvaldība arī var darboties kā privātpersonas), tām ir rakstīrīgās pzīmes: pušu līdztiesība,“atļauts ir viss, kas nav aizliegts”, mērķis ir aizstāvēt personu intereses līdztiesīgās attiecībās ar citām personām.
Publisko tiesību uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses, vienlaikus nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem valsts pakalpojumiem (visplašākā nozīmē) (E.Levits „Par administratīvā procesa vietu un funkcijām Latvijas tiesību sistēmā”, Jurista Vārds, Nr.10/11, 19.03.1998). …
2.Privāto un publisko tiesību mijiedarbība prettiesiskās privatizācijas lietu izskatīšanā.Atbildot uz šo jautājumu pirmām kārtām ir jātiek skaidrībā ar to, kas ir publiskās un privātās tiesības, kas ir privatizācija, kāda ir privatizācijas kārtība un tiesiskais pamats, noskaidrojot ar attiecīgo jautājumu saistīto jēdzienu būtību, lai turpmāk ar loģiskās un sistēmiskās metodes palīdzību pilnīgi un vispusīgi noskaidrot atbildes uz minēto jautājumu saturu. Pasaulē ir vairākas tiesību saimes, vairāk lietotas ir romāņu-ģermāņu, anglo-sakšu, musulmaņu, sociālistiskās u. c. Kontinentālā (romāņu - ģermāņu) tiesību sistēmas saime, pie kuras arī pieder Latvija, izšķir publiskās un privātās tiesības. Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē nevien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis.Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā. Publiskās tiesības, atšķirībā no privātajām, regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Tām ir raksturīgs imperatīvs regulējums, subordinācijas, nevis koordinācijas, attiecības starp subjektiem. Tās ietver: konstitucionālās tiesības, administratīvās, finansu, krimināltiesības (ar privāttiesību elementiem) un muitas tiesības.Publiskās tiesības izpaužas kā attiecības starp valsti un privātpersonu, tām raksturīgās pazīmes ir: valsts virskundzība, “atļauts ir viss, kas ir noteikts”, mērķis ir tautas un valsts interešu nodrošināšana. Tā regulē tiesiskās attiecības valsts pārvaldes veidošanā un funkcionēšanā, kā arī attiecības, kas rodas apkalpojot valsts pārvaldes sfēru. Māklera jēdziens Mākleris ir komersants, kurš nodarbojas ar starpniecību darījumu noslēgšanā citu personu labā, nebūdams pastāvīgi saistīts ar šīm personām līgumiskās attiecībās. Mākleri nav personas, kas veic biržas darījumus. Darījuma akta galīgais teksts Māklerim ir pienākums pēc darījuma noslēgšanas nekavējoties iesniegt katrai darījuma pusei māklera apliecinātu darījuma akta galīgo tekstu, kurā norādāmas darījuma puses, darījuma priekšmets un darījuma noteikumi, ja vien darījuma puses mākleri nav atbrīvojušas no šā pienākuma. Darījumos, kuri nav izpildāmi nekavējoties, darījuma akta galīgais teksts iesniedzams darījuma pusēm parakstīšanai un katrai no darījuma pusēm iesniedzams otras puses parakstīts darījuma akts. Ja darījuma viena puse atsakās pieņemt vai parakstīt darījuma akta galīgo tekstu, māklerim ir pienākums par to nekavējoties paziņot otrai pusei.
