Persona un personība

Persona – cilvēks kā sociāla būtne, kurš īsteno kādu sociālu lomu. Cilvēks ar savām individuālajām un sociāli nosacītajām īpašībām . (Sengrieķu teātrī par personu tika saukts aktieris, kurš spēlēja maskā).

Personība – noturīgs un vienots cilvēks, kas apzināti vai neapzināti rīkojas pēc noteiktiem tikumiskajiem principiem un spēj atbildēt par savu rīcību. Personība ir iedzimto un iegūto psihisko īpašību kopums, kuru raksturo individualitāti un padara to īpašu. Personība ir jau piedzimstot, bet attīstās no 3-5 gadiem. Personība izsaka augstāko sevis apzināšanos un sevis pilnveidošanas darbu. Par vajadzīgu sev un citiem personību padara attīstīts prāts, plaša un bagāta jūtu pasaule, jēgas pilna un radoša darbības spēja. Personības attīstība noris dažādu nejaušo un nepieciešamo nosacījumu mijiedarbībā. Liela loma ir iedzimtajām īpašībām – ārienei, fiziskajam stāvoklim, nervu darbības tipam, spējām, ģimenes videi un sabiedrībai. No ikviena cilvēka vide pieprasa kādas īpašības, kurām ikviens vairāk vai mazāk tiek pakļauts.
Personība nav iemantojama uz visiem laikiem – tai nepieciešama nepārtraukta kopšana. Ir jāizkopj sava garīgā pasaule, kas ļauj sajust dzīvi visā tās krāsainībā un burvībā, nebaidoties šo cilvēcīgo garīgumu paust citiem. Personības tapšanas nosacījums ir cilvēka atbildība par savu pagātni.

Alfrēda Adlera atziņa: personība ir normāls cilvēks, kas dzīvo sabiedrībā un kuras dzīves daļa ir tā iekārtota, un no darba saņem atalgojumu. …