Nonsensa filosofiskie aspekti

Jēdziens nonsenss apzīmē vārdus vai vārdu savienojumus, kuriem nav nozīmes.1 Beznozīmība jeb nozīmes trūkums ir nonsensa pamatiezīme. Dažādi cilvēki par nonsensu dēvēs dažādas lietas, jo ir atšķirības, kuras izpaužas viņu zināšanās – lietu zināšanā un nozīmes zināšanā, pielietojuma zināšanā un izcelsmes zināšanā etc. Vārdam, ko kāds sauks par nonsensu, kāds cits var zināt nozīmi – vai arī radīt tam nozīmi pats. Arī vienam cilvēkam vārds var nesaglabāt nonsensa formu ilglaicīgi, mainoties indivīda sapratnei un mainoties arī pašam indivīdam, vārds, kuram iepriekš nebija nozīmes, var to iegūt, tādējādi zūd nonsenss, tā vietā rodoties vārdam ar nozīmi. Tam piemērs ir tas, kā cilvēki apgūst valodas – sākumā tiek uztverts vārds, tā fonētiskais skanējums vai/un grafiskais attēlojums (sākumā pastāv uztvērējā kā nonsenss), kuram vēl nozīme nav piešķirta, tātad tā nav zināma. Vēlāk, kad vārdam - nonsensam, kādai vai visām tā formām tiek piešķirta, atrasta, radīta nozīme, nonsenss pārstāj eksistēt. Beznozīmīgā pirmforma tiek pārveidota par jēdzienisku formu. Nenoliedzami, ka process var notikt arī pretējā virzienā, jēdziens, zaudējot tam iepriekš piemitušo nozīmi, pāriet stāvoklī bez nozīmes – kļūst par nonsensu.
Nonsenss var rasties nejaušības vai dziļas veidības procesos – apzināti darbojoties ar vārdu/iem, tos rada rakstnieki. Literatūrā nonsenss spilgtāk iezīmējas un iemanto uzmanību Viktorijas laika Anglijā, kā protests pret dziļas nozīmības saskatīšanu ik lietā un parādībā. Iespējams, mēģinot pierādīt, ka jēga slēpjas ne tikai nozīmē un tās meklēšanā, bet iespējama arī struktūrā un formā.
Unisefa klerasils,
Muldēšana, blēņas,
Mennen meilr mjūriel
Ar hei derī punčgardol
O Juban nekko skaistumen?
Beigen naitol, vazelīn!
Dzied hei mūķen nembutāl.2
Šis citāts lieliski demonstrē, cik dažbrīd maza vērība tiek piegriezta vārdu skanējumam un izskatam, ko nomāc vārdu nozīme. Šajā citātā lielākā daļa vārdu ir bez nozīmes, bet pārējā daļa neveido saistītu tekstu, tādējādi arī to lietojums un nozīme daļēji paliek neskaidra, toties lieliski ir baudāms un uztverams teksta skanējums, tā kopskats un forma. Šādu tekstu meistars bija Čārlzs Lutvidžs Dodžsons, jeb plašāk pazīstams kā Luiss Kerols – matemātikas pasniedzējs Oksfordas universitātē Anglijā.
Savas dzīves laikā ir interesējies par matemātiku un klasisko literatūru, pētījis matemātiskās loģikas problēmas – šī zinātne Dodžsona dzīves laikā vēl tikko sāka attīstīties un sasniedza ievērojumus rezultātus. Savos darbos „Snarka medības”, „Alise Brīnumzemē” un „Alise Aizspogulijā”. …