Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un, kuras apkārtējiem dara ļaunu. Pēc K.Karuļa “Etimoloģijas vārdnīcas”- raganas vārds ir atvasinājums no vārda redzēt. Tas nozīmē, ka sākotnēji raganas vārda nozīme bijusi redzētāja, paredzētāja, pareģe. Kā viņa atšķīrusies no spīganas, laumes (arī leišu un prūšu valodā), burves un viegles, tas mums vairs nav zināms. Tagad šie vārdi, cik varam vērot, izšķiras vairāk pēc apgabaliem, bet nozīme, kā liekas, ir viena pati. Vidzemes ziemeļu rietumos vairāk daudzina spīganas, ziemeļu austrumos burvi, rietumu Kurzemē laumi, bet pa vidienu parasti raganu. Viegle jau laikam ir novecojies vārds. Kā ziemeļu Vidzemē raganu vietā daudzina parasti burves, tā Latgalē burvju vietā piemin arī ragaņus. Kristīgos laikos visas personas, kam ļaudis daudzināja kādas pār dabīgas spējas, tika izskaidrotas par velna kalpiem, kādēļ ar laiku izzuda starpība starp burvjiem, vilkačiem, raganām, laumām, spīganām un šādos mānos radās liela līdzība pie visām Eiropas tautām. …
