-
Polijas emigrācijas valdība un tās darbība otrajā pasaules karā
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
IEVADS | 3 | |
I. | POLIJAS EMIGRĀCIJAS VALDĪBAS IZVEIDOŠANĀS, PIRMĀ DARBĪBA | 4 |
II. | DIPLOMĀTISKO ATTIECĪBU ATJAUNOŠANĀS AR PSRS | 8 |
III. | KATIŅA, VALDĪBAS MAIŅA, BEIGAS | 12 |
NOBEIGUMS | 15 | |
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTSA | 16 |
NOBEIGUMS
Pats par sevi ir skaidri saprotams, ka Polija bija sāpīga problēma lielajiem spēkiem cauri visam Otrajam pasaules karam. Britiem, Polija bija galvenais klupšanas akmens Britu-Padomju attiecībās, jo Poļu-Padomju teritoriālās diskusijas pārklājās ar nepieciešamību pēc Britu-Padomju-ASV alianses. Tā kā Polijas Emigrācijas valdība mēģināja iegūt garantētu Britu atbalstu, un daudzi tūkstoši poļu cīnījās Britu pusē, tostarp arī kaujā par Angliju, sanāca, ka Čērčila valdība bija tomēr poļiem parādā. Tajā pašā laikā, tas bija parāds, kuru Briti nevarēja atmaksāt, jo Lielbritānija nešaubīgi bija atkarīga no Padomju Savienības dalības karā. Savukārt, referāta tapšanas laikā, radās priekšstats, ka priekš ASV Polija tik tiešām ieņēma ne vairāk, ne mazāk, kā statista lomu. Un ja godīgi, tad Polija kara gaitā arī nekad nebija ASV prioritāte, kura par savu mērķi bija izvirzījusi nacistiskās Vācijas un Japānas sakāvi.
Grūti pateikt kāda būtu Francijas nostāja pret Polijas Emigrācijas valdību un Poļu jautājumu, ja Francija pati nebūtu tik ātri okupēta. Visticamāk, franču nostāja būtu pakārtota Sabiedrotajiem, jo garantiju politika pirms kara sākšanās pierādīja, ka tajā ir vien tukši vārdi. Protams, tas neizslēdz franču-poļu draudzīgās attiecības, kādas jau izsenais pastāvēja starp abām nācijām.
Par Padomju Savienību laikam lieki ko piebilst. Staļins nekad negribēja piekāpties Polijas Emigrācijas valdībai. Viņš lieliski prata izmantot situāciju, izdarot spiedienu uz Sabiedrotajiem īstajā laikā. Tāpat, manuprāt, Staļins ļoti labi apzinājās, ka PSRS atbalsts Sabiedrotajiem ir ļoti nepieciešams karā pret Vāciju, un tādā vai citādā ziņā R Sabiedrotie viņam piekāpsies.
Lai vai kā, Polijas Emigrācijas valdība, īpaši Sikorska vadībā mēģināja cīnīties godam, lai gan reālas iespējas uz savu mērķu īstenošanu bija niecīgas jau sākumā. Emigrācijas valdība turpināja darboties līdz 1990.g. – komunisma režīma beigām Polijā, kad Lehs Valensa kļuva par pirmo post komunistisko prezidentu Polijā.
…
Vācijai uzsākot Polijas kampaņu 1939.gada 1.septembrī, un, saprotot, ka pašu poļu pretošanās iespējas ir praktiski izsmeltas, tūkstošiem poļu mēģināja doties uz ārzemēm, galvenokārt uz Rietumiem, nevēloties vai baidoties atgriezties dzimtenē. Līdz ar citiem arī vairums Polijas politiskie (domāts demokrātisko spēku pārstāvji) un militārie līderi mēģināja nokļūt Rietumos.Tā visa rezultātā okupācijas sākumā izdevās izveidot Polijas emigrācijas valdību Parīzē. Ģenerālis Vladislavs Sikorskis ieņēma premjerministra amatu. Jāatzīst, ka Rietumeiropas lielvalstis – Francija un Lielbritānija atzina to par leģitīmu valdību. Tieši diplomātiskā cīņa par Polijas atjaunošanu tās pirmskara robežās bija galvenais emigrācijas valdības uzdevums