Pirmais ,kurš izdalīja cilvēku pēc temperamenta tipiem bija sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts. Viņš cilvēkus iedalīja 4 tipos, atkarībā no tā, kurš šķidrums vairāk dominēja cilvēka organismā, tas arī noteica cilvēka temperamentu. Pēc Hipokrāta domām izšķir žults cilvēkus. Attiecīgi holēriķim organismā pārsvarā ir žults. (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis.
Nozīmīgus pētījumus veica Ivans Pavlovs 20. gadsimta 20.-30. gados. Viņš pierādīja, ka ir četri augstākās neirālās darbības tipi un tiem atbilst četri klasiskie temperamenti. Ar augstāko neirālo darbību saprot galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru darbību.
Temperaments ir cilvēka psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa uzvedības veidu un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām. Cilvēka temperaments ir iedzimts un dzīves laikā tas nemainās, lai gan ir iespējama temperamenta apspiešana, tādējādi, manuprāt, arī mainoties.
Cilvēka temperaments veidojas no divām sastāvdaļām : ekstraversijas vai introversijas, attiecīgi cilvēks ir savās impresijās vai nu vērsts uz āru, vai arīdzan uz iekšu. Un emocionalitātē, kuru sīkāk iedala kā emocionāli noturīgus un nenoturīgus.
Emocionāli nenoturīgie cilvēki ir emocionāli, kas ātri un izteikti parāda savas emocijas. Savukārt, emocionāli noturīgie – parasti neizrāda spilgtas emocijas, viņi visu labi apsver un pārdomā.…
