Autors var saturu ielkt atbilstošā formā, un to visbiežāk arī vērtē literatūras kritiķi. Tādējādi kritizēts iesākumā tiek autors un daiļdarbs nonāk otrajā plānā. Tas nenozīmē, ka netiek atspoguļota autora mākslinieciski radošā pieeja darbam, taču šī pieeja arī kļūst par funkciju. Lasītājam savā viedā ir jāatšķetina, kurš darba runā – autors, pats lasītājs vai darba varoņi. Tas, kā lasītājs uztver darbu, ir atkarīgs arī no iepriekšējās pieredzes. Ne vienmēr mēs spējam uztver autora paslēptās „zīmes” darbā. Autors savas domas izklāsta uz papīra, bet lasītājs tās nespēj uztver reāli. Tā nav realitāte, taču labs lasītājs spēj iegrimt kādā citā dimensijā līdzi grāmatai. Arī pats literatūras kritiķis bieži vien nespēj uztver autora teikto, tādēļ viņs atzīst darbu par sliktu, nepareizu vai nepublicējamu. Ne vienmēr autora vārds un uzvārds nosaka teksta būtību. Līdzīgi ir arī ar ļoti cienījamu mākslinieku - gleznotāju darbiem. Ja konkrētajam darbam nav zināms autors, tam netiek piešķirta īpaša vērtība.…
