Īpaši valodas vērtību var izjust atrodoties tālu no dzimtenes. Tikai esot ārzemēs un izdzirdot latviešu valodu, mēs jūtam tās vērtību, katrs tur satiktais latvietis tad kļūst par draugu, jo mūs taču vieno kopēja valoda un dzimtene.
Ikdienā mēs valodai nepievēršam uzmanību, nenovērtējam, mācāmies svešvalodas, bieži lietojam barbarismus un svešvārdus, piesārņojam to. Varētu pat teikt, ka mēs cenšamies kļūt par pasaules pilsoņiem, pārangliskojamies. Varbūt tā ir reakcija uz ne tik seno piespiedu pārkrievošanos? Kad mums uzspieda krievu valodu, mēs pretojāmies un mēģinājām to noliegt. Varbūt tagad būs vēl grūtāk saglabāt valodu, jo mums neviens neuzspiež un, ja neuzspiež nav jēgas pretoties un turēties pie savas latviskās identitātes…
