Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Ulmaņa diktatūra, Ulmaņa laiki) bija autoritārs režīms, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, kurš izbeidza Parlamentāro demokrātiju Latvijā. Savu neierobežoto varu Ulmanis nostiprināja 1936. gada 11. aprīlī, nelikumīgi pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras. Ulmaņa diktatūra pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli viņš Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā. Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms.[1] Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma Valsts Prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts.
