Ilgu gadu garumā tika pētīti dažādi komunikācijas aspekti un īpašības gan starppersonu, gan grupu, gan starpkultūru līmenī. Ir izstrādātas neskaitāmas komunikācijas teorijas, kuras mēģina rast atbildes uz jautājumiem, kas ir komunikācija un kāds ir tās process.
Liela daļa teoriju veltītas starppersonu komunikācijas īpatnībām. Viena no tām ir komunikācijas pielāgošanas teorija. Tā apraksta un izskaidro procesu, kad satiekas atšķirīgi cilvēki. Piemēram, dažādu valstu vai rasu pārstāvji, cilvēki ar dažādiem statusiem un lomām sabiedrībā vai cilvēki ar atšķirīgām valodas īpatnībām – akcentu, dialektu u.c. (Baldwin, Perry, Moffit, 2004) Pielāgošanas teoriju 20.gs. 60-tajos 70-tajos gados izstrādāja Hovards Gilzs (Howard Giles) ar saviem kolēģiem. Laika gaitā viņa viedoklim pievienojās arī citi pētnieki. (www.ciadvertising.org, 13.10.2006)
Teorijas pamatā ir viedoklis, ka dažādi cilvēki, komunicējot savā starpā, mēģina viens otram pielāgoties. Runājot ar citas sabiedrības grupas pārstāvi, cilvēks mēģina pielāgot savu runāšanas stilu (tempu, tekstu, izteiksmi) partnera runas veidam, tādējādi atvieglojot savstarpējo komunikāciju un sapratni. Šī adaptācija var būt viena ceļa (tikai viens no partneriem mēģina mainīties) vai abpusēja (abi partneri mēģina mainīt savus paradumus konkrētā situācijā). …
