-
Nikolaja Rimska-Korsakova daiļrades īpatnības
Tonālajam plānam raksturīgs radniecīgu tonalitāšu pretnostatījums (nereti tercu). Komponists pielieto pamazinātās, palielinātās, kā arī citas neparastas skaņkārtas, piemēram, toņa – pustoņa gamma harmonizēta ar tritona attiecībās esošu trijskaņu secību (la minors, Mi b mažors, La mažors). Tēlu atklāsmei kalpo neparasti mažora kvartsekstakordu un sekstakordu blakus nostatījumi pustoņu attiecībās (Mi b mažors, Mi mažors, Si mažors, Do mažors, Sol mažors, La b mažors), intervālā bieži sastopami palielināti un pamazināti septakordi, brīvi akordu risinājumi. (Mauriņa 1982)
Vairumam Rimska – Korsakova skaņdarbu raksturīgs atturīgums un līdzsvarotība, vienmērīga un plūstoša skatu un epizodu mija, mierīga dramaturģiska attīstība, parastibez sasprindzinātām dramatiskām sadursmēm. Arī šeit izpaužas sakari ar Gļinkas episko stilu. (Kandinskis)
Līdz ar to varam secināt, ka Nikolajam Rimskim-Korsakovam raksturīga tautas daiļrades visplašākās pakāpes izmantošana, oriģinālmelodijas izveide tuva tautas dziesmām,struktūras skaidrība formveidē, krāsains un spilgts
harmoniskais kolorīts, bagātīgs tembru spektrs un daudzveidīgi metra un ritma zīmējuma risinājumi.
…
XIX gadsimta otrā puse bija krievu mūzikas un visas krievu mākslas uzplaukuma laiks. Sociālo pretrunu saasināšanās 60.gadu sākumā izraisīja lielu sabiedrisku pacēlumu. Krievijas sakāve Krimas karā (1853 – 1856) atklāja tās atpalicību, pierādīja, ka dzimtbūtniecība kavē valsts attīstību. Pret patvaldību sacēlās labākie muižnieku inteliģences pārstāvji un raznočinci. Krievu 19.g.s. otrās puses un 20.g.s. mūzikas izcilāko meistaru vidū jāmin Nikolajs Rimskis – Korsakovs, kura daudzpusīgā darbība kompozīcijas, pedagoģijas, mūzikas kritikas un izpildošās mākslas laukā veicinājusi krievu mūzikas uzplaukumu. Rimskis – Korsakovs bija apveltīts ar neparastu instrumentētāja fantāziju, smalku kolorīta izjūtu un lieliski pārzināja instrumentu, orķestra grupu un daždažādu to apvienojumu iespējas.