Par Latvijas valsts dibināšanas dienu un Latvijas valstiskuma pirmsākumu uzskatāma Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Šajā proklamēšanas aktā tika pasludināts, ka „Latvija – apvienota etnogrāfiskās robežas (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) – ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts.”
1920. gada 17. un 18.aprīlī vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās Satversmes sapulce tika ievēlēta, un 1920. gada 1. maij;a tā sanāca uz savu pirmo sēdi.
Satversmes sapulces tiešais un svarīgākais uzdevums bija izstrādāt Latvijas Republikas Satversmi. 1920. gadā Satversmes sapulce izstrādāja un pieņēma divus aktus, kuriem bija konstitucionāla nozīme, - „Deklarāciju par Latvijas valsti” un „Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus”. Abi šie akti veidoja Latvijas pagaidu konstitūciju.
1920. gada 27. maijā pieņemtajā „Deklarācijā par Latvijas valsti” bija divi panti.
„1. Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu.
2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”
1920. gada 1. jūnijā pieņemtajos „Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos” bija 12 panti, kuros skaidri un noteikti bija formulēti Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas pamatnoteikumi.
Latvijas Republikas Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, kad uz pirmo sēdi sanāca pirmā Saeima. Satversme kļuva par Latvijas valsts konstitucionālo pamatu un aizstāvēja Latvijas pagaidu konstitūciju.…
