Mēs varam izšķirt vismaz piecas globalizācijas izpratnes:
sakot globalizācija cilvēki bieži vien runā par internacionalizāciju, kas nebūt nav viens un tas pats, jo apzīmē tikai starpnacionālo sakaru palielināšanos;
liberalizācija ir process, kas atceļ valdības uzspiestus noteikumus, kā arī kustības starp valstīm, lai nodrošinātu atvērtu”, “integrētu” pasaules ekonomiku;
trešā koncepcija kā tiek uzlūkota globalizācija ir universalizācija, proti, masu produkcija, uzvedība, popkultūra- visas tās lietas, kas ir plaši izplatītas daudz kur pasaulē;
daudzi globalizāciju dēvē par rietumnieciskošanu (westernization), īpaši uzsverot tās amerikānisko dabu (atcerēsimies, ka Mc`Donald “restorāni” parasti antiglobālistu nemieros cieš visvairāk);
citi, savukārt, identificē globalizāciju kā deteritoriālismu, teritoriālie attālumi, robežas u.tml. globalizācijas laikmetā zaudē nozīmi.
Manuprāt, globalizācija ir kaut kas no visa iepriekšminētā. Ekoloģiski-ekonomiski-sociālpolitisks rasols, ja vēlaties. Lielākā daļa protestētāju, manuprāt, to īsti neapzinās. Viņiem piedalīšanās masu demonstrācijās ir tas pats, kas iet uz hokeju, futbolu vai dziesmu svētkiem. Šī fantastiskā kopības un savstarpējās solidaritātes apziņa. Visapkārt visi “savējie”! Jauki, taču diemžēl jāatzīst, ka šo cilvēku īpatnību ir izmantojuši daudzi- Hitleru un Musolini ieskaitot. Ne velti Afganistānā Taliban režīms aizliedza futbolu, tā vietā futbollaukumos tika publiski nonāvēti cilvēki. Kā viduslaikos rātslaukumos. Ne pārāk daudzi šausmās pievēra acis.
…
