Jautājums par dvēseles un ķermeņa attiecībām cilvēku nodarbinājis tik ilgi, cik vien saglabājušās rakstītas filozofiskās un reliģiskās tradīcijas. Cilvēks no vienas puses nepārprotami ir ķermenis: mums nepieciešams ēdiens, skābeklis un miegs, mēs jūtam sāpes, novecojam un varam saslimt. Mūsu fizisko stāvokli iespējams novērot, izmērīt un daudzos gadījumos medicīniski ietekmēt. No otras puses, cilvēks piedzīvo pasauli arī subjektīvi. Mēs ne tikai reaģējam uz gaismas viļņiem, bet redzam krāsas; ne tikai saņemam nervu impulsus, bet izjūtam sāpes; mēs domājam par pagātni, iztēlojamies nākotni, izjūtam bailes, mīlestību, kaunu un cerību un apzināmies paši savu eksistenci. Tieši šī atšķirība starp novērojamo ķermeni un subjektīvo pieredzi radījusi vienu no centrālajām filozofijas problēmām.…
