1. Latīņu valoda un nacionālo valodu veidošanās.
Romas kultūras sabrukuma rezultātā lielas pārmaiņas bija vērojamas Rietumeiropas literatūrā un valodā.[2.]
Viduslaiku sadzīvē tika pārstāvētas divas valodu grupas:
• Romāņu (franču, spāņu, itāļu, portugāļu u.c.) – šīs valodas veidojās no Romas impērijas laikos valdošās latīņu valodas, tai tiekot vulgarizētai[2.].
• Ģermāņu (vācu, angļu, zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) – šīs valodas sev līdzi atnesa ģermāņu ciltis, kas pēc lielās tautas staigāšanas nostiprinājās Eiropas ziemeļu teritorijā[2.].
Viduslaiku beigu periodā nacionālās valodas tika izmantotas plašāk, arī zinātnē. Pateicoties rakstības ieviešanai, bija iespējams pierakstīt senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem eposiem[2.].
2. Literatūras ietekmju avoti.
Viduslaiku literatūras attīstība bija cieši saistīta ar laikmeta sabiedriski politiskās, ekonomiskās un reliģiskās dzīves izpausmēm[2.].
2.1. Barbaru tautu literārās mutvārdu tradīcijas. Pēc lielās tautu staigāšanas nostiprinājās Rietumeiropā. Samērā augstu attīstīta dzeja, kas kļuva par pamatu Eiropas literatūras turpmākajai attīstībai. Progresēja episkā dzeja, sižeti pārsvarā balstījās uz leģendām vai mītiskiem nostāstiem[1.].…
