Vējš un caurvējš ir pasaules dzīves grūtību simbols, tāpēc I.Ziedonis šim krājumam ir devis tik zīmīgu nosaukumu, jo šis dzejoļu krājums ir tapis Latvijai garīgi drūmā laikā – stagnācijā. Šajā laikā pastāv liela atsvešinātība starp cilvēkiem, kas arī ir viena no galvenajām krājuma tēmām. Bez cilvēku nesaskaramības vēl sastopamas tādas tēmas kā gaismas atrašana sevī un mirkļa novērtēšana, un pretrunu risināšana, kuras nemaz nav atrisināmas. Visas šīs tēmas vieno cilvēka personības nebeidzamā un nepārtrauktā attīstībā.
I.Ziedonis visā dzejoļu krājumā ir uzsvēris cilvēku atsvešinātību un nesaskaramību, tas tāpēc, ka stagnācijas laikā cilvēks nevarēja brīvi dzīvot, viņam bija jāuzmanās no apkārtējiem, jo nevarēja zināt, kurš var viņu nodot. Cilvēki ieiet sevī. Arī I.Ziedonis „Caurvēja” liriskajam varonim liek ieiet sevī un iepazīt ceļu naktī un vientulību. Liriskais varonis, kas gājis šo ceļu, nepazīst vairs optimismu, un viņam nav vairs vēlmes kontaktēties ar citiem. Liriskais varonis jūtas kā svešinieks starp savējiem:
„Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam par mani arī ir prieks.
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli,
Dziedu savās mājās kā svešinieks.”
…
