Latviešu folklorā tautasdziesmas par sērdieņiem jeb tā sauktās bāru dziesmas ieņem vienu no galvenajām vietām, ne tikai ētisko, bet arī estētisko vērtību un formas ziņā. Bāreņi, sērdieņi jau 16. – 18. gadsimtā tika nodoti par audzēkņiem svešu ļaužu kalpībā.
Ar bārenīšiem apzīmē gan meitenes, gan zēnus, gan arī visu tautu, tad, kad tā atrodas svešzemju gūstā. Tomēr sākotnējā nozīme joprojām ir saglabājusies – par bāreņiem vai sērdieņiem ir saukti bērni, kam nomiruši vai nu abi vecāki, vai viens no tiem. Tāpēc tautasdziesmās bārā bērni ir nosaukti arī par grūtdienīšiem, jo viņiem nav vecāku un arī brīvības.
Ko sērdiene sērojās,
Ko gaudulis gaudojās?
Gaudulimi tēvs nomira,
Sērdienei māmuliņa.
Dažviet Kurzemē bāreņa un sērdieņa apzīmējums ir lietots dažādi: par bāreņiem saukti bērni, kuriem miris tēvs, bet par sērdieņiem – kuriem mirusi māte vai arī abi vecāki. Citos Latvijas novados abi šie vārdi lietoti paralēli. Turklāt tie ir pazīstami ļoti sen, jau pirms dzimtbūšanas nostiprināšanās perioda (13. – 15. gs.). Senajās latviešu tautās bāreņi, sērdieņi kopā ar citiem trūcīgajiem ļaudīm un karagūstekņiem ietilpa bajāru, lībiešu saimēs. Šādā sakarā bāru dziesmas varam uzskatīt par savdabīgām mūsu tautas vēsturiskās dzīves gaitas atspoguļotājām.…
