Futūrisms literatūrā

Virziena raksturojums
Futūrisms ( no latīņu valodas futurum- nākotne, itāliešu val. futurismo) ir formālistisks virziens ,mākslas kustība, kas parādījās pirms Pirmā pasaules kara vairāku Rietumeiropas tautu literatūrās. Futūrisms kā racionālas realitātes un agresivitātes ideoloģija estētikā nāk ar pilnīgu kultūras noliegumu.
Futūrisms oficiāli dzimst līdz ar dzejnieka, gleznotāja un polemiķa Filipo Tomazzo Marineti (1876-1944) rakstu avīzē Le Figaro 1909.gadā: “Nojauksim muzejus, šīs kapsētas; mākslas darbam ir jābūt agresīvam.. Sačīkšu mašīna ir daudz skaistāka par Samotrākes Nīki.
Virziens piedzīvo spožu uzplaukumu Itālijā līdz pat 1916. gadam un izpaužas literatūrā, teātra mākslā, kino, mūzikā, arhitektūrā, tēlniecībā un glezniecībā.
Teorētiskais saturs vēlāk kļūst arvien neizteiksmīgāks, turpinot izpausties fašisma paspārnē(manifests Futūrisms un fašisms publicēts 1924.g.).
Futūrisms oficiāli beidzās līdz ar Marineti nāvi un Itālijas sakāvi 1944. gadā.

Futūrisma rašanās cēloņi
Jaunajai mākslas izjūtai pamatā ir pārmaiņas, krass pavērsiens dzīvē 20. gs. sākumā:
cilvēku radošā enerģija tiek izlietota, lai izgudrotu un būvētu automobiļus un aeroplānus, radītu paātrinātas pārvietošanās līdzekļus;
Vecās sadzīves skaistums ir statisks. Templis, pirts, lauku sēta- statiski, paredzēti līdzsvarotai dzīvei, lēnīgam tās tempam. Tagad viss ir kļuvis dinamisks, viss līdzsvarotais un statiskais tiek sagraut, to aizslauka mehāniskās kustības ātrums;
Futūrisms grib būt nākotnē tiecīgs, tajā ir jūsmīga šī dzīves procesa uztvere, pilnīga atdošanās šim procesam.…