Renesanses filozofiskā doma veidojas ka opozīcija viduslaiku sholastikai. Viduslaiku cilvēka dzīves mērķis un uzdevums- savienošanas ar dievu, ka savas esamības pirmavotu. Viņš grib aizies no šis pasaule. Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, bet viņš redz to labo, visās lietās, kurus Dievs ir radījis, īpaši cilvēkā, kas radīts “pēc Dieva ģīmja un līdzības”. Tāda domāšana ir īpaši raksturīga garīgajiem. Nozīmīga vieta Renesanses fil. domā garīgajām strāvojumam, kurš par savu pamatu uzskata Aristoteļa māc. Šā virziena ieverojamajs pārs.- P. Pompanaci. Renesanses gars atklājas neplatoniskajā pas-s redzējumā. Viens no tā centriem 15.gs. izveidojas. Florence, kur tiek nodip. Platoniskā akad.- M. Fičīno , kurš Platona māc-ā redzēja kristietības atjaunotnes avotu. Neoplatonisma Filā bija centieni saplūdināt Dievu ar pasauli. Renesanses platonisms vairak, nekā aristotlisms virza fil-o domu uz narurfilosofiju, uz savdabīgu kosmogonijas atdzimšanu. Filozofija pārtop naturfilosofijā un dabas pētniecībā, kā arī teosofijā. Neoplatonisma teosofiskie meklējumi ved Renesanses fil-o domu pie maģijas un mistikas. Maģija ticas rast dievišķo noslēpumu ārējā pasaulē. Misticisms piedāvā meklēt diev-o pirmsākumu sevī.Noz-gs ieguldījums Renes-s polit. fil-s attistībā- N. Makjavelli mācība, kurš uzzskatija, ka valsts varenības vārdā var izmantot visus līdzekļus.…
