Līdz ar kristietības parādīšanos Romas impērijas teritorijā veidojās jaunas attiecības starp impēriju un reliģiju. Kristus parādīšanās un Viņa mācība saskaņojās vēlīnajā jūdaismā, kas runāja par tiešu cilvēka un Dieva saskarsmi, pauda eshatoloģiskas gaidas un mesiāniskas cerības. Kristietība pamazām nodalījās no jūdaisma, un tas bija priekšnoteikums tās izplatībai – pirmāmkārtām jau Romas impērijas teritorijā.
Līdz ar Pāvila misionārisko darbību kristietība vispirms izplatījās impērijas Austrumu provincēs – Sīrijā, Mazāzijā, Ēģiptē, Antiohijā, Aleksandrijā un citur veidojās svarīgākie kristietības centri, un Jeruzaleme pamazām zaudēja savu nozīmi. Arī Romā neilgi pēc Kristus nāves izveidojās kristīgo jūdu kopiena, taču Klaudijs tos izraidīja no pilsētas. Kristiešu kopienas tika iznīcinātas arī pēc 64.g. lielā ugunsgrēka. Tam sekoja ilgi kristiešu vajāšanas gadsimti, kas savu augstāko punktu sasniedza Marka Aurēlija valdīšanas laikā. …
