Tas šķiet absurds, jo mēs visi kopā esam izcīnījuši to, lai mūs cienītu un par mums dzirdētu arī tālāk par mājām. Un G. Merķelis ar pēdējo elpas vilcienu vēl paspēj noskatīties, kā turpina iet meitene baltajās zeķēs.
Meitene paceļ galvu, un viņas skatu aizsedz migla. Viņi ir aizgājuši. Krišjānis Barons vēl paspēj noņemt roku no meitenes pleca, jo viņš zina, ka meitene ir paņēmusi no viņa visu, ko viņš spējis dot, un viņa saprot, ka viņu vairs nav. Pagaisuši visi kā viens, tikai atstājuši to, kas tautu dara spēcīgu, bagātu un mīlestības pilnu. Svētki, tradīcijas, tautasdziesmas un pašu pasaules uztvere. Bez viņiem, kas likuši pamatus, mēs tagad nebūtu tādi, kā esam, bet arī mūsu uzdevums ir turpināt sevi attīstīt, un arī mēs aiziesim tāpat kā viņi, bet meitene paliks, un latvietis būs vairāk kā mājlops, un vēl ilgi šo meiteni sauks par Latviju.
…
