Ekonomikas zinātnē ir tādi spriedumi, ka starp darījmu aģentiem pastāv konkrētas darījuma izmaksas. Viens no šā sprieduma aizsācējiem bija K.Mengers. Lai saprastu K.Mengera koncepcijas būtību, sākumā jāsaprot ekonomiskās apmaiņas ražīguma koncepciju, kur katrs dalībnieks, veicot apmaiņu saņem pie esoša labuma vērtības vērtību. Apmaiņa var notikt līdz tam brīdīm, kamēr labuma vērtība katra dalībnieka rīcībā, pēc viņa vērtējuma, būs mazāka par to labumu, kuru viņš var saņemt apmaiņas rezultātā.
Muitas izmaksas, pasta izdevumi, apdrošināšana, cilvēku uzturēšana, kas nodarbojas ar tirdzniecību un viņu palīgus, naudas apgrozības izmaksas utt. – tas viss ir maiņas operācijas ekonomiskie upuri, tie atņem daļu no ekonomiskā labuma, kuru var iegūt no eksistējošām maiņas attiecībām, dažreiz pat padara par neiespējamo realizāciju tur, kur tā varētu būt vēl iespējama, ja nebūtu šo izdevumu tautsaimniecībā. Līdz ar to var secināt, Mengers faktiski definēja transakciju izmaksas.
K.Mengers transakcijas izmaksas dalīja četrās grupas:1
Mēroga izmaksas – jo lielāks ir tirgus mērogs, jo vispārīgāki ir maiņas akti, un jo vairak ir nepieciešams ir attīstīt institucionālisma mehānismus, kas noteiks darījuma dabu, tā noteikumus, sankcijas utt.…
