Pirmais cilvēks, ko jāpiemin, runājot par vēstures filozofiju - ir Džambatists Viko – profesors Neapoles universitātē. Viņš vēl nebija izdomājis to terminu, bet viņa domu gājiens bija ļoti nozīmīgs vēstures filozofijā. Dzīvē vienkāršs, bet zinātne Viko skaidri apzinājās savu nozīmi.
1725.gadā bija izdots Viko galvenais darbs “Pamati jaunai zinātnei (vēsturei) par tautu dabu”. Šis vēsturnieks mācēja piedomāt visu pasaules attīstības ceļu.
Džambatists uzskatīja, ka pasaule ir ideāla, ka vēsture veidojas tā, kā to grib cilvēki.
Viko rīcībā bija ļoti maz materiālu: neliels daudzums vēsturisku dokumentu, kurus lieliski papildināja Viko fantāzija.
Pēc Viko domām cilvēku vēsture sākās ar cilvēka zvēra dzīvi.
Un vēl Viko ir izskaidrojis, kā cēlusies reliģija, ko viņš uzskata par vēsturisku faktu. Senā reliģija tika uzskatīta par šausmu reliģiju. Jo tā radās no bailēm no dabas parādībām. Dievi bija cilvēku izdoma.
Viko ļoti labi izprata pirmatnējos cilvēkus. Viņa domas ir ļoti nozīmīgas un neparastas. Viko tiek uzskatīts par pamatu licēju tādām zinātnēm, kā etnoloģija un citām, kas izplauka daudz vēlāk.
Viko teorija arī palīdz izskaidrot, ka radās senā sabiedriskā iekārta. Tie, kas mācēja iztulkot dievu rīcību bija valdošie savās ģimenēs.
Nākamais bija varoņu laikmets. Par varoņiem kļuva tie, kas cīnījās ar laupītājiem. Izglābtos cilvēkus viņi padarīja par saviem kalpiem, piespieda strādāt savā labā. Kad šo cilvēku skaits pieauga, viņi sāka pretoties pastāvošai situācijai. Varoņi sāka apvienoties savā starpā, lai viņu rokās paliktu vara.…
