Dāvinājuma līguma bija pazīstams jau Romiešu civiltiesībās. Dāvinājums bija līgums(pactum), ar kuru viena puse (dāvinātājs – donator), aiz devības pamazinot savu mantu, piešķir otrai pusei apdāvinātajam – donatorius) bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Romiešu tiesībās dāvinājums piederēja, kā jau iepriekš minēts, pie pactum tipa līgumiem, tas ir, sākotnēji tam nebija juridisku seku. Šāda tipa līgumiem neizrietēja prasību tiesības, jo tie bija neformāli. To juridiskais spēks izpaudās tikai tādejādi, ka “vienošanos vajag pildīt nevis pārkāpt” un izpildītājam nav vēlāk tiesību atprasīt izpildīto tikai pamatojoties uz to, ka bijusi neformāla vienošanās. Tikai vēlākā Romas impērijas laikā tiem radās prasījuma tiesības un dāvinājuma līgumi piederēja pie pactum legitima.
Romiešu civiltiesībās dāvinājums varēja izpausties
1)ar dāvinājuma priekšmeta tiešu nodošanu apdāvinātajam un viņa pateicīgo pieņemšanu;
2)ar dāvinātāja apsolījumu maksāt naudas summu vai ko sagādāt apdāvināmajam un apdāvinātais šo apsolījumu pieņēmis;
3)ar kādas speciālas darbības izdarīšanu apdāvinātā labā, ko viņš ir pieņēmis;…
