Interese par folkloru kā nācijas dzīves ētisko balstu pirmo reizi Priedes dramaturģijā atklājās 1972. gadā uzrakstītajā drāmā „Zilā”. Tās centrā nonāca laikmetam aktuāla un Priedes dramaturģijā pirmoreiz tik psiholoģiski izvērsti un skarbi risināta tēma par cilvēku, kurš nespēj izturēt konfrontāciju ar savu pagātni. Turklāt autora uzmanības centrā ir jauns cilvēks – lugas norises brīdī Jurim ir tikai divdesmit viens gads. Drāmas notikumi risinās šķietami harmoniskā vidē – kūrortpilsētā Gagrā salīdzinoši siltās decembra pēdējās dienās, kad naktīs ir vēsi, bet dienā termometra stabiņš vēl uzkāpj līdz +27 grādiem. Mājā, no kuras paveras plašs un skaists skats uz jūru, patvērumu raduši Juris un viņa māte. Ārējais miers ir mānīgs, jo puisis te ārstējas pēc paša izraisītas smagas avārijas, kuras rezultātā bojā gājuši trīs cilvēki – viņa tēvs, vecmāmiņa un kāda paziņa.Tāpat kā dabā siltākas stundas mijas ar draudīgi vēsām, Jura apziņā sevis noskaidrošanas meklējumi savijas ar sāpīgām atmiņu ainām, ko autors arī remarkās iezīmējis at tumsas viļņiem, akcentējot visu norišu subjektīvo interpretāciju, - lugā dominē Jura skatījums. Arī tādēļ veiksmīga ir Priedes izvēlētā retrospektīvā analīze, iedziļināšanās pagātnes notikumos. …
