Eiropas Savienības vēsturiskās attīstības (40. - 60.gados) ietekme uz tās ekonomisko situāciju mūsdienās

Šodien Eiropas Savienība spēlē vienu no galvenajām lomām pasaules skatuvē, un arvien vairāk valstu grib tajā iestāties, lai kļūtu par kopējā spēka un ekonomiskās drošības dalībniekiem. Tagad tā sastāv no 27 valstīm, kuras darbojas uz šo valstu starpā noslēgtu līgumu pamata. Sestā un pagaidām pēdējā paplašināšanās notika 2007. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Rumānija un Bulgārija.
Vēsturiskajā skatījumā Eiropas Savienība (Kopiena) parādījās diezgan nesen. Ja par šīs ekonomiskās un politiskās savienības nosacīto sākumu uzskatīt 1957. gada 25. martā parakstītos Romas līgumus par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanu, tad tikai pirms 50 gadiem. Ir pārsteidzoši, kā Eiropas dalībvalstis tik īsā laika posmā varēja īstenot tik daudz mērķu un pat tuvināties vienai no galvenajām nacionālās valsts pazīmēm kā konstitūcija. Tāpēc, pēc autoru domām, dotā darba izvēlētais temats ir nozīmīgs, jo Eiropas Savienības attīstības sākuma vēstures pētīšana palīdz atbildēt uz daudziem jautājumiem, kā, piemēram, par iekšējo mehānismu funkciju sadalījumu.
Dotajā darba īsi tiek parādīts, kādā veidā notika Eiropas apvienošanās idejas konkretizācija starp pasaules kariem un uz kādiem apvienošanas piemēriem tā balstījās. Pēc tam detalizēti tiek aprakstīta situācija pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas valstu apvienošanās kļuva par vitālu, jo Eiropa zaudēja savu bijušo spēku un ietekmi uz pasaules procesiem. Katrā šīs nodaļas (“Situācija pēc Otrā pasaules kara”) apakšnodaļā tiek aprakstīts kāds no svarīgiem attīstības posmiem, kā, piemēram, Eiropas Padomes veidošana, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšana, Romas līgumu parakstīšana, utt. …