Termins “ feminisms “ ( latīņu val. feminia – sieviete ) radās 19.gs. kā apzīmējums sieviešu cīņai par savām tiesībām. 19. gs. vidus bija periods, kad sievietes sāka aktīvi prasīt vienādas tiesības ar vīriešiem, kā vienu no konkrētajām prasībām izvirzot vēlēšanu tiesības, iespēju ieņemt valsts amatus, kā arī tādas pašas tiesības uz jebkuru citu darbu, atalgojumu un izglītību kā vīriešiem. Tika izvirzītas arī prasības uz savu personisko īpašumu, laulības līgumu laušanu un bērnu paturēšanu pēc laulību šķiršanas.
Kā redzams šodien, šī cīņa, kas aizsākās kā sociāli polotiska kustība un ilgst jau aptuveni pusotru gadsimtu, ir vainagojusies ar panākumiem – demokrātiskās un civilizētās valstīs šīs sieviešu sociālās un politiskās tiesības vairs netiek apstrīdētas, kaut gan, kas attiecas, piemēram, uz valsts varas struktūrām, sievietes, neapšaubāmi, tajās ieņem salīdzinoši maz vietu. Un, neskatoties uz to, ka sabiedrībā tomēr vēl pastāv uzskats, ka sieviete diez vai varētu būt gudra un veiksmīga valsts vadītāja, mūsu Valsts Prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, manuprāt, ir spilgts piemērs tam, ka šāds uzskats ir stipri apšaubāms. Veiksmīgi valsts pārvaldes struktūras jomā sevi pierādījusi arī Mārgareta Tečere ( pirmā angļu sieviete – premjerministre, iecelta amatā 1979. gadā un veiksmīgi pildījusi savus pienākumus 11 gadus – līdz pat 1990. gada novembrim ), Tansu Čillere – pirmā sieviete Turcijas vēsturē, kas ieņēmusi premjerministra krēslu u.c. Lūk, vēsturiski daži svarīgākie notikumi feministiskās kustības attīstībā to hronoloģiskā secībā:…
