Latvijā derīgos izrakteņus sastop dažāda vecuma un ģenēzes Zemes garozas veidojumos. To izmantošanas vēsture aptver vairākus simtus un pat tūkstošus gadu, bet to izplatības, kvalitātes un krājumu apzināšana ir sākta tikai pirms apmēram simt gadiem un ģeoloģiskā izpēte – tikai pēdējo 50 gadu laikā.
Smilšakmeņi ir poraini ieži, kuru poras satur lielus dzeramā ūdens krājumus. Daudzviet šos ūdeņus izmanto apdzīvoto vietu ūdens apgādē. To izmantošanu pilnībā traucē augstais dzelzs saturs, kas ūdenim dod sarkanu nokrāsu. Smilšakmens radies ar dzelzs oksīdiem, māla daļiņām, retāk ar kalciju karbonātu sacementējoties smilts graudiņiem. Atkarībā no dzelzs satura un cementācijas pakāpes mainās iežu blīvums un nokrāsa – sākot ar irdenu, bālganu smilti un beidzot ar dzeltenu vai rūsgani sārtu smilšakmeni. Pazemes ūdeņu plūsmas smilšakmeņos var izskalot smilts graudiņus un ūdeņu izplūdes vietās veidot alas. Latvijā garākā dabīgi izveidojusies smilšakmens ala ir 330 m gara.
…
