Svarīga sastāvdaļa performanču mākslā bija viņa “Antropometrijas” (“Anthropométries”). 1960. gados viņš izvēlējās atteikties no plaknes, kā piemēram, audekla, un iziet ārpus jau tā netradicionālās gleznošanas manierēm, un
eksperimentēt ar dažādiem krāsas uzklāšanas paņēmieniem - sūkļiem, ruļļiem, u.c., tādējādi nonākot pie dzīvām ‘otām’, kas bija sieviešu ķermeņi. Kailas sievietes uztriepa uz sevis IKB krāsu un atspiedās, kustējās pret sienām, veidojot ķermeņa atspiedumus. Viņš ļāva darbiem veidoties pašiem, kaut arī ar ļoti lielu uzmanību, uzraudzību un kontroli, bet ārpus paša darba izveides. Kleins strādāja kā mākslinieks ar otu, bet atstati un ļāva otām
dejot pašām, pieskatot tās.
Vēlāk Kleins veidoja arī darbus ar uguni, ar ūdeni, dubļiem, kā arī pārveidoja klasiskas
skulptūras, nokrāsojot tās zilas. Viņš izmantoja visdažādākos paņēmienus cerībā atklāt savu domu pasauli. Agrā vecumā nomira, kas liek domāt par to, ko Īvs Kleins būtu izveidojis tālāk, jo šķiet, ka katrs viņa darbs bija pārsteigums publikai.
Uzskaitot šos dažādos veidus un jaunatklājumus, kādos izvērst savas domas realitātē,
nebūs melots, ka viņa ietekme uz mākslu kā kopumu ir neaptverama un tā iezogas konceptuālismā, minimālismā un performanču mākslā.…
