Tradicionālās ekonomikas sistēma pastāv sabiedrībās ar relatīvi zemu dzīves līmeni, kuru dzīvesveids ir palicis gandrīz nemainīgs gadsimtiem ilgi. Pastāvot šī veida ekonomikai cilvēki dzīvos saskaņā ar tradīcijām. To raksturo zems ražošanas organizācijas līmenis. Tradicionālajā ekonomikā tipisks ir tas, ka lielākā iedzīvotāju daļa nodarbojas ar lauksaimniecību un citām samērā vienkāršām darbībām gadiem un pat paaudzēm. Īpašums ir vai nu kopējs, vai privāts. To, ko ražot, kā ražot un kas patērēs saražoto, visvairāk nosaka tradīcijas (nodevas muižniekam, desmitā tiesa baznīcai), kas mainās ļoti ilgā laikposmā. Tirgus ekonomika ir tā, kurā cilvēkiem ir noteikta brīvība pirkt to, ko viņi vēlas, un pārdot to, ko viņi ražo. Cenas tiek noteiktas atbilstoši cilvēku pieprasījumam pēc precēm un pakalpojumiem un to daudzuma, ko piegādātāji ir sagatavojuši pārdošanai. Klasiķis Ādams Smits uzskatīja, ka tirgus sistēmā visas problēmas atrisina tirgus - “tirgus neredzamā roka”.
Tirgus ekonomikā darbojas vairākas institūcijas:
1. tirgus - mehānisms, kas saved pircēju un pārdevēju;
2. privātīpašums - ļauj samazināt izmaksas, vieglāk veikt maiņu un tirdzniecību;
3. centrālā banka - nodrošina naudas plūsmu;
4. finanšu tirgi - dod iespēju tirgoties ar vērtspapīriem;
5. muita - seko preču plūsmai pāri robežai;
6. valsts ieņēmumu dienests - seko nodokļu iekasēšanai. …
