Andrejs Eglītis

Autors par sevi
“Ja dažās rindās gribu kaut ko par sevi sacīt, tad paskatoties pagājības spoguļa stiklā, redzu aiz sevis vistuvāk māti, tad tēvu, brāli un citus tuvos. Kas būtu sakāms tēvam un mātei nekad vairs nevarēšu pasacīt. Tie sen jau citā gaismā mīt.”
“Arī emigrācijas liela daļa jau tālu aizgājusi no apspiesto likteņiem. Nejūtu vairs nekādas saistības ar šo pūli – lielu vientulību gan.”
“Dzīvoju šeit, savā darbā un dzejā. Nešķirami. Radu dzeju un dzeja rada mani. Katru dienu mazliet citādāku.”
“Dzejnieks, kā es, nevar bez mīlestības dzīvot!”
Personība
Andrejam Eglītim tiek piedēvēti epiteti „pravietis”, „tautas likteņa tulks”, „dzimtenes sargs”, viņu raksturo skaļš protests pret Latvijai nodarītajām pārestībām, pret iekarotājiem, pavedinātājiem, arī pret latviešu pašu mazdūšību, gļēvumu.
Dzejolī „Es nākšu atpakaļ” A.Eglītis atklāj savas personības iezīmes.
Savu cīņas garu, dumpenieciskumu.
Mērķi cīnīties par latviešu tautas un Latvijas – neatkarīgas, brīvas, demokrātiskas republikas tiesībām un rūpēties par tautas dzīvā spēka un latviskās kultūras saglabāšanu.
Šo dzejoli rakstnieks devis arī savas biogrāfijas vietā.
Šis dzejolis aizstāj gadu skaitļus un dzīves vietas, kuras rakstniekam nešķiet nozīmīgas.
„Es nākšu atpakaļ”
Es esmu dumpinieks un sārtā dzinējs, nedusētājs skaļš-
Lai tautai nepazūd kā laikos kapu klajums zaļš.
No sevis aizeju, kad lielā bēdu debess pāri grūst,
To tauri pastaro es prasu, lai var tiesas dienu pūst.
Es nākšu atpakaļ, kad debesīs būs mūsu karogs siets,
Kluss teikt, ka apmeties reiz vecā dievnamā bij’ bišu spiets
Un sirmam mācītājam Tēva reizē vecā , viņas stājas klāt-
Un bargs un izmisis viņš teica: draudze, vajag kvēpināt.
No vietas sākšu tās, kad sēru dūja veco māti ganot dūca,
Kad akla tā, pa rasu svārkus rotīdama, kumelītes plūca.
No vietas tās..…