Starptautiskās līgumtiesības

Starptautiskās līgumtiesības ir starptautisko tiesību nozare, kuras normas nosaka starptautisko līgumu noslēgšanas, spēkā esamības, darbības, noteikumu mainīšanas un to pārtraukšanas kārtību.
Par pirmo starptautisko līgumu varētu uzskatīt „Par izbēgušo vergu savstarpējo apmaiņu” – apmēram 1700. gadā p.m.ē.
Pirmais starptautisko līgumu kodifikācijas mēģinājums – 1928. gada Havanas konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām.

Līdz 1969. gada Vīnes konvencijai par starptautiskajām līgumtiesībām starptautiskās līgumtiesības pamatā balstījās uz paražu normām. Vīnes konvencijā tika iekļautas kā paražu tiesību normas, tā arī jaunas normas.
1969. gada Vīnes konvencija par līgumu tiesībām „Vīnes konvencijā izklāstītas normas, kuras skar līguma izbeigšanos līgumsaistību pārkāpšanas dēļ (pret tām netika balsots), daudzos gadījumos var tikt skatītas kā esošo paražu tiesību, kuras regulē šo jautājumu kodifikācija”
=> Normām, kuras sakar līguma izbeigšanos līgumsaistību pārkāpšanas dēļ ir paražu tiesību raksturs, tāpēc šīs normas ir saistošas visām valstīm, arī tām, kas konvencijai nav pievienojušās.

1886. gada Vīnes konvencija Par līgumiem starp valstīm un starptautiskajām organizācijām.

Neregulē valstu tiesību pēctecību uz starptautiskajiem līgumiem, karadarbības ietekmi uz starptautiskajiem līgumiem u.c. jautājumus.


Līgums (Vīnes konvencija)
Starptautiska rakstiska vienošanās starp valstīm, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, neatkarīgi no tā, vai šī vienošanās ir ietverta vienā vai vairākos starptautiski saistītos dokumentos, kā arī neatkarīgi no tās konkrētā nolūka.

Starptautiskais līgums ir gan galvenais starptautisko tiesību avots, gan atsevišķos gadījumos var būt arī starptautiskās organizācijas konstitutīvais raksts (piem., ANO Statūti).
…