30.gados lielākajā daļā Eiropas valstu nomainījās demokrātija ar autoritāru vai totalitāru režīmu. Tikai 12 valstis Somija, Šveice, Dānija, Holande, Beļģija, Austrija, Čehoslovākija, Francija, Zviedrija, Lielbritānija, Īrija saglabāja demokrātiju. Ierobežota demokrātija bija Austrijā, Ungārijā un Grieķijā. Despotiskākie un tajā pat laikā agresīvākie režīmi izveidojās Itālijā, Vācijā un Krievijā. No demokrātijas uz autoritārismu pārgāja Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un Spānija. No diktatūras uz totalitārismu – Itālija, Vācija, Bulgārija, Rumānija, Turcija un Dienvidslāvija.
Vācija.
Pēc 1.Pasaules kara Vācijā nodibinājās vācu strādnieku partija (nacisti). 1919.g. Vācijas nacionālsociālistiskajā partijā iestājās Hitlers un vēlāk kļuva arī par tās vadītāju. 1930.g.saimnieciskā krīze pamatīgi iespaidoja Vācijas saimniecību, tāpēc tika ieviests taupīšanas režīms – samazināti sociālie izdevumi. Hitlers un Hitlera partija kandidēja uz vēlēšanām, kurās neieguva balsu vairākumu, 1932.g., lai nomierinātu nacistus, nacionālists Fon Pāpens piedāvāja Hitleram vicekanclera vietu, bet Hitlers atteicās, jo nevarēja samierināties, jo vēlējās iegūt pašu augstāko amatu. Politiķi redzēja, ka Hitlers ir bīstams, tāpēc izveidoja koalīcijas valdību, 1933.g. Hitlers kļuva par kancleru un Fon Pāpens par vicekancleru. Nacistu partijas politikas pamatā bija nacionālisma un sociālisma sajaukums, kas pamazām ieguva popularitāti. Hitlers bija lielisks orators, rīkoja dažādas parādes, nacisti bija uniformās, tika pielietota arī vardarbība, lai iegūtu aizvien vairāk atbalstītājus. Vācija bija Hitlera vadībā no 1933 – 1945.g.…
