„Visu, vai neko!” – cilvēkus, kas dzīvo pēc šāda principa mēdz saukt par radikāļiem un maksimālistiem. Bet vai tiešām ir slikti tiekties pēc pilnības it visā? Pārspīlēts prasīgums palīdz vai gremdē?
Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Jau no mazām dienām mums māca pazemību un pieticību – samierināties ar to, kas mums ir. Prast novērtēt mazas lietas ir apskaužama – tas ir talants, kas ir ikvienā bērnā, bet, viņam pieaugot, tas notrulinās, jo cilvēks taču nevar jūsmot par itin visu – tā sabiedrībā nav pieņemts. Šī pati sabiedrība mums neviļus iemāca netiekties pēc nesasniedzamā, braukt ar „Opel” un necerēt uz „Mercedes”.
Par laimi, starp mums ir tādi cilvēki, kā Ibsena lugas varonis Brands, kas uzdrīkstējās cīnīties. Cīnīties par saviem ideāliem, pieticību, par garīgu atbrīvošanos un attiekšanos no nebūtiskā – materiālā. Viņš lika saviem tuviniekiem atteikties no viņaprāt mazsvarīgā – apģērba, apkārtējo sabiedrības, labas mājas, mantojuma un pat mīlestības pret apkārtējiem, sakot: „Ja dzīvību tev atdot žēl, tad it nekā tu nedod vēl!” Brands savas un līdzcilvēku vērtību skalas pašā virsotnē nolika Dievu un garīgu pilnveidošanos.
…
