Jāsāk ar to, ka Dienvideiropas reģions ir nedaudz vājāk attīstīts nekā pārējās Rietumeiropas valstis. Šo atpalicību var izskaidrot ar doto valstu vēsturisko attīstību. Ilgu laiku šīs valstis nepieņēma kapitālismu, kurš progresīvi attīstījās citās valstīs. Grieķijas savu uzplaukumu bija piedzīvojusi senā pagātnē, arī Spānija un Portugāle savā laikā bija ievērojamas jūras lielvalstis un tām piederēja vairākas kolonijas. Atšķirībā no pārējās Rietumeiropas, dotās valstis attīstījās ekstensīvi. Derīgo izrakteņu trūkuma dēļ un labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem Dienvideiropas valstis ir specializējušās lauksaimnieciskajā ražošanā, bet šī reģiona rūpnieciskā ražošana ievērojami atpaliek no pārējām Rietumeiropas valstīm. Spānijas, Portugāles un Grieķijas ļoti atšķirīgie integrācijas rezultāti liecina par to, ka panākumi vai neveiksmes dzīves standartu izlīdzināšanā ir atkarīgi no valsts spējas nodrošināt adekvātu makroekonomisko un institucionālo ietvaru ekonomiskai integrācijai, ieskaitot arī strukturālo fondu izmantošanu. Tas paskaidro krasās atšķirības starp ekonomiskās attīstības rezultātiem, ko līdzīgā laika periodā sasniegušas, piemēram, Spānija un Grieķija. Ja par ekonomiskās labklājības rādītāju izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju, tad 2002.gadā Spānijai šis rādītājs bija 85% no ES vidējā rādītāja, bet Grieķijai – 70%. Kā redzams 1.tabulā, Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju 30 gadu laikā palielinājās par 40%, taču Grieķijas – tikai par 8%. Tā noticis neraugoties uz to, ka Grieķija iestājās toreizējā Eiropas Kopienā 1981.gadā, bet Spānija tikai 1986.gadā, tātad Grieķija saņem strukturālos fondus ilgāk.…
