Mēs visi zinām, ka pastāv dažādi politiskie režīmi, ar kuru palīdzību tiek realizēta valsts vara: demokrātija, autoritārisms, totalitārisms. Sabiedrība ne vienmēr ir apmierināta ar esošo režīmu, turpretī pretējā puse vēlas to uzspiest. Tas var izraisīt lokāla mēroga karu. Tātad šajā situācijā, manuprāt, karš ir netiešs politikas turpinājums, jo nav izraisīts ar nolūku. Turpretī pastāv valstis, kuras vēlas uzspiest savu politisko režīmu citām valstīm, iegūt vairāk varas un ietekmes. Tādējādi rodas konflikts, jo saduras vairāku valstu intereses. Tās par primāro izvirza savas valsts intereses, nevēloties rast kompromisu un pildīt vienu no politikas (teorētiski) galvenajiem uzdevumiem. Tādējādi, var secināt, ka arī šajā gadījumā karš ir politikas turpinājums. Turklāt tiešs turpinājums, jo valstis karu apzināti ir izvēlējušās kā politikas instrumentu, lai īstenotu sev vēlamu politiku, rīkotos savās interesēs, apmierinātu savas vajadzības, iegūtu labumus. Lielisks piemērs tam ir gan I pasaules karš, gan II pasaules karš, kad sadūrās vairāku valstu politiskās intereses, vēlme pēc ietekmes un varas. …
