Frīdrihs Vilhelms Nīče (1844 – 1900) nav filozofs vārda parastajā nozīmē. F. Nīče – pārdrošais, pārgalvīgais visu vērtību pārvērtētājs, kas izkar pār cilvēci jaunus tikumības lauciņus un sprauž cilvēcei jaunus mērķus.
F.Nīče – smalkais stilists, kas, tāpat kā skaņu mākslinieks skaņās, prot vārdos izteikt visdziļākās domu un visvieglākās jūtu nianses.
F.Nīče – lielais simbolists, kas līdzīgi Dantem mīl savas domas ietērpt grūti atminamās mīklās un noslēpumainās līdzībās, jo viņa poēma “tā runāja Zaratustra” prasa tāda plaša komentāra kā Dantes “Dievišķā komēdija”.
F.Nīče – dziļais pastāvīgais pētnieks, kas vienmēr un visur domā pats ar savu galvu, jeb, kā viņš pats saka :”Vāra ikvienu atgadījumu pats savā podā, - un tikai tad, kad tas tur savārīts, apsveic to par savu barību”. Jo pēc viņa domām, “labāk būt ģeķim uz paša roku, nekā gudram pēc citu labās atziņas”.…
