Latviešu dainas kā vēstures avots

Tautasdziesmas jeb dainas ir viena no latviešu tautas lielākajām bagātībām. Ne katra valsts vai tauta var lepoties ar tik ievērojamu dziesmu daudzumu kā mēs – latvieši. Šī vērtība ļoti lielā mērā tapusi pateicoties mūsu Dainu tēvam – Krišjānim Baronam (1835.-1923.) – folkloristam, rakstniekam, publicistam un cilvēkam, kurš savu dzīvi atdevis tautasdziesmām. Latvju dainas viņš sakopojis 6 sējumos, kur ietvertas 217 996 dziesmas. Dainas ir nozīmīga Latvijas vēstures daļa, kurā atspoguļojas attieksme pret kungiem, dievībām, dabu, karu un mieru, mūsu tautas ikdiena, pārdzīvojumi, savstarpējās attiecības, kā arī attiecības ar citām tautām.
Latvju dainās atspoguļots viss cilvēka mūžs tā ritumā un saistībā ar apkārtējiem cilvēkiem, savu tautu, dzimto vietu. Viena no latvieša neatņemamām dzīves sastāvdaļām bija godi un ar tiem saistītās darbības. Tās īpaši spilgti aprakstītas latvju dainās. Šīs dziesmas pat varētu nosaukt par rituālu dziesmām, iesvētīšanas dziesmām. No dainām uzzinām, ka latvieši ļoti nopietni uztvēruši raudzības un kristības- mūsdienās šādi godi daļēji ir aizmirsti. Kaut arī kristības mūsdienās ir diezgan populāri svētki, tomēr tie nav tik plaši apdziedāti kā tas bija ierasts mūsu senčiem. Raudzības šobrīd ir radu un draugu viesošanās jaundzimušā ģimenē, bērniņa un viņa vecāku apsveikšana, bet īpaši rituāli netiek veikti. Šodien tikai dainās un pierakstītajās atmiņās mēs uzzinām, kādas bija mūsu senču tradīcijas, rituāli. Precības un kāzas dainās tiek aprakstītas kā dažādu pasākumu virkne- meitas zagšana, došana tautās, māsiņas saderēšana, pūra vešana, panākstos nākšana, mičošana utt. Bēres dainās ir pieminētas vairāk gaišā, filozofiskā noskaņā- latvietis saprot, ka cilvēks nav mūžīgs un aiziešana viņsaulē ir katra cilvēka liktenis:
Brīdi, laiku man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu;
Ūdeņam, akmeņam,
Tam dzīvot saules mūžu.
Lasot dainas, mēs uzzinām mūsu tautas vēsturi, šķirisko iedalījumu, kāds bija senajos laikos. …