Gēte ir bijis prasmīgs savas valodas spēju pielietotājs, jo tieši tas ir tas instruments, ar kura palīdzību viņš „ierauj” lasītāju notikumos un liek viņam pārdzīvot līdzi varoņiem, izjust tās pašas emocijas, sāpes. Manuprāt, romānam bija jābeidzas tieši tā, kā tas beidzās. Lasot šo darbu, ieguvu daudzas vērtīgas atziņas dzīvei, piemēram, materiālais nekad cilvēkam nespēs sniegt garīgo piepildījumu. Gēte pauž milzum daudz filozofisku domu. Tas manā vērtējumā paceļ viņu augstāk par daudziem citiem autoriem. Mani saista tas, ka viņš pieturās pie domas, ka prātam nav tik liela nozīme, kā jūtām. Manā skatījumā, Lotes un Vertera attiecības bija skaistas un nesamaitātas. Lai gan tikai noslēgumā viņi sniedz viens otram kaismīgu skūpstu, man ne mirkli nelikās, ka tas būtu vajadzīgs. Abu jauno cilvēku dialogi un laiks, ko viņi pavadīja kopā bija piepildīti labestības, sirsnīguma. Protams, ka žēl abu varoņu, jo beigās nāve šķir abus mīlniekus, tomēr dzīvē ne vienmēr mēs dabūjam to, ko vēlamies, un ar to ir jāsamierinās. …
