1927. gada 14. martā visu Latviju satricinaja baznīcas sēru zvani. Viens no Latvijas ietekmīgākajiem demokratiem, Latvijas valsts augstākais pārstāvis, bruņoto speku vadonis un pirmais Latvijas Valsts prezidents – Jānis Čakste – bija devies mūžības takās. Karogi bija uzvilkti pusmasta. Saeima un pilsētas domes noturēja sēru sēdes. Katra latvieša mājās bija aizdegtas svecītes par „Čakstes tēva” dvēseles mūžīgo mieru.
„Čakstes tēvs bij, ir un paliks nesasniedzams paraugs un cildens piemērs, kādam jābūtu īstam, nesavtīgam, pašaizliedzīgam valsts darbiniekam. Čakstes tēva vairs nav... Viņš ir miris... Dziļās sērās tauta loka ceļus pie viņa zārka... Viņa vārds un piemiņa nezudīs, kamēr pastāvēs Latvija un latvju tauta”
…
