Manas iekšējās pārdomas un salīdzinājumi filmas laikā par to, kā manās domās izskatījās Džuljeta un kā filmā, mazliet traucēja izbaudīt dzeju, kura slīdēja pār viņu lūpām. Tāpēc es joprojām pieturēšos pie grāmatām un savas iztēles, jo fantāzijas man nāk no dvēselītes, un tās bieži vien parāda to, ko es jūtu un varbūt to, ko pati vēl neapzinos.
Es ieteiktu ikvienam sevi cienošam cilvēkam noskatīties šo filmu vai vēl labāk- izlasīt „Romeo un Džuljetu”. Katrs no mums dzīves laikā piedzīvos patiesu mīlestību, un šī dzeja varbūt tieši tev pavērs acis, atklās noslēpumu vai dos kādu dziļu atziņu. …
