Savādāk bija ar Patrīcijas nāvi, tā bija paredzama, viņa mira mokās sanatorijā, kurā atradās, lai izveseļotos. Kaut bija rādītas vairākas viņas stāvokļa nopietnības ainas, Roberts tomēr līdz pēdējam brīdim nezaudēja cerības: “Nē,” es atbildēju,” viņa vēl nav mirusi. Viņa vēl tur manu roku…”
Romāna varoņi cīnās par savu vietu dzīvē. Viņi ir nabadzīgi un no tā nekaunas, reizēm
mēdz būt ciniski, bet viņu sirdīs slēpjas krietnums un labestība. Šos trīs draugus saista ne tikai frontes draudzība, bet viņiem ir arī kopēji uzskati par dzīvi un līdzīgi likteņi. Remarks romānā mīlestību atrisina dažādi, mīlestību pret Patrīciju, mīlestību – dziļu, pašaizliedzīgu un smeldzīgu, draugu mīlestību kā ģimenē, tā labos un sliktos laikos, un mīlestību pret alkoholu, kas ir kā neatņemama dzīves daļa katra drauga dzīvē. Teksts izraisa pārdomas par cilvēka trauslumu un mūsdienu sabiedrības līdzību ar Remarka rādīto tālaika sabiedrību. Šie trīs draugi, ir patiešām īsti draugi un viņu draudzība savā starpā paliek arvien spēcīgāka. Šāda draudzība ir vajadzīga katram ikvienam cilvēkam, ne tikai tajos
laikos, bet arī mūsdienās.…
