Vācu rakstnieks ir viens no visvairāk lasītajiem Eiropas 20. gs. rakstniekiem. Klasiskā romantisma tradīcijās rakstītajos darbos viņš vērsās pret karu un aizstāvēja humānismu. H. Heses kultūrpesimistiskā pilsonības kritika deva impulsus studentu protesta kustībai 1968. g.
H. Hese piedzima Kalvē pie Virtembergas un bija vācbaltu misijas sludinātāja un Austrumindijā uzaugušas švābu-šveiciešu misionāru meitas otrais bērns. Bērnību viņš pavadīja ar trim brāļiem un māsām un diviem pusbrāļiem Kalvē un Bāzelē. Dievbijīgie vecāki iespaidoja H. Hesi, tomēr viņš atteicās iet teoloģijas ceļu. Pēc bēgšanas no Maulbronnas evaņģēliski teoloģiskā semināra (1892), nervu krīzēm, pašnāvības mēģinājuma un uzturēšanās sanatorijās viņš neilgu laiku strādāja par mehāniķi, vēlāk par grāmatu tirgotāju Kalvē un Bāzelē. [1]
1899. g. H. Hese publicēja pirmo - neveiksmīgo - dzejoļu krājumu "Romantiskas dziesmas" (Romantische Lieder) un uzrakstīja daudzas recenzijas. Pirmā Bāzeles gada beigās viņš publicēja darbu "Hermaņa Laušera atstātie raksti un dzejoļi" (Hinterlassene Schriften und Gedichte von Hermann Lauscher), kurā paustas dziļas atziņas. Šajā darbā pirmoreiz parādās izdomāta izdevēja tēls - to viņš turpmāk nepārtraukti attīstīja. H. Heses jaunromantiskajā attīstības romānā "Pēters Kamencinds" (Peter Camenzind,1904) iezīmējas pastāvīgs tēls-meklējošs vienpatis.…
