Dzejas rindas, dzejoļa nosaukums.
Romantisma iezīmes.
Augstībā tur nesasniegtā
Ideāli paceļas-
Pīšļu radījumiem atliek
Tik pēc viņiem cenšanās.
„Mūsu dzīve”
Lai debess spožās zvaigznes
Es zemē norautu
Un saules karstās liesmas
Līdz galam izdzertu.
„Visaugstāko”
spilgti kontrasti
Tā starp mazām bēdām, priekiem,
Ikdienības kārtībā
Sadrūp dzīve pamazītēm
It kā sausa garoza
„Acumirkļi”
nespēja samierināties ar vienmuļo ikdienu un vēlme to pārveidot
Ne vidus ceļu laipot,
Es gribu pilnību!
Šo drusku labu0ļaunu
Līdz nāvei ienīstu!
„Kur?”
Vai atmini vēl viņus laikus,
Kad tev viens vienīgs plaukstošs zars,
Kas pārkārās pār augsto žogu,
Jau bija vesels pavasars?
„Augstākā laime”
Es palieku nebēdne meitene,
Kā meža vanags man dvēsele!
„Nebēdne meitene”
emocionalitāte, degsme, jūtu maksimālisms
Šurp, vētra, sagrāb mani
Ar saviem viesuļiem
Un augšup mani pacel
Pār zemes putekļiem!
„Visaugstāko!”
Kas dzīvo – tam jāmirst,
Kas mirst – tam dzīvot.
Tik nāve vien spēj
Uz dzīvību brīvot!
„Zemes māte”
jauna „es” iespējamība, tieksme pēc tā, prasība pēc garīgas izaugsmes
…
