„Kā strādnieks, kas palīdz celt ēku, vai nu nezina veselā plānu, vai arī tā nav vienmēr pa rokai, tā arī cilvēks, vērpjot sava mūža atsevišķās stundas un dienas, izturas pret savas dzīves gājuma veselumu un raksturu. Jo tas cienījamāks, nozīmīgāks, plānveidīgāks un individuālāks, jo nepieciešamāk un labāk, ka ik pa laikam tiek uzmests skats tā samazinātajām aprisēm, plānam. Tiesa, svarīgi, lai viņš jau būtu uzsācis „izzini pats sevi” ceļu, proti, zinātu, ko īstenībā un galvenokārt vēlas no citiem, kas viņa laimei svarīgākais un kas tad ieņem otro un trešo vietu, kā arī nepieciešams zināt, kas principā ir viņa aicinājums, loma un attieksme pret pasauli. Ja nu tas viss ir nozīmīgs un grandiozs, tad par visu vairāk var spēcināt, uzmundrināt, piepacelt, uzdrošināt darbībai, novērst no neceļiem paša dzīves plāna uzlūkošana atjaunotā mērogā.”1
Cilvēka attieksme pašam pret sevi ir pats galvenais, lai šis cilvēks varētu raksturot sevi, komunicēt ar sevi un apkārt esošo sabiedrību, mīlēt sevi un varbūt mīlēt arī kādu citu cilvēku, tāpēc tā darbojas kā cilvēka dzīvības spēks.…
