Vērtējums:
Publicēts: 20.03.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 5 vienības
Atsauces: Ir
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 1.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 2.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 3.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 4.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 5.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 6.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 7.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 8.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 9.
  • Konspekts 'Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte', 10.
Darba fragmentsAizvērt

Vēsture kā sociālā atmiņa.

Tradicionālais priekšstats par vēstures un atmiņas attiecībām ir samērā vienkāršs – vēsturnieka uzdevums ir būt par atgādinātāju – to publisko notikumu atmiņas saglabātāju, kas pierakstīti un radītu iespēju nākamajām paaudzēm mācīties no piemēriem. Cicerons esot teicis, ka vēsture ir atmiņas dzīvība. Tomēr šis tradicionālais rakstītās vēstures un atmiņas attiecību vērtējums, saskaņā ar kuru atmiņa atspoguļo to, kas notiek, bet vēsture – pašu atmiņu, ir pārāk vienkāršots. Nedz atmiņa, nedz vēsture nav objektīva. Abos gadījumos ir jāņem vērā apzināta vai neapzināta selekcija, interpretācija un izkropļojumi. Abos gadījumos interpretācija, selekcija un izkropļojumi ir sociāli nosacīti.
Atmiņas sociālās struktūras izpētei nopietni pirmais pievērsās franču sociologs Moriss Halbvahss (20.gs. 20. gadi). Viņš apgalvoja, ka atmiņas veidošanos ietekmē sociālās grupas. Indivīdi atceras tiešā, fiziskā nozīmē, taču „to, kas ir atcerēšanās vērts, kā arī to, kā notiks atcerēšanās, nosaka sociālā grupa. Indivīdi identificējas ar tādiem publiskās dzīves notikumiem, kas ir nozīmīgi grupām, kuru locekļi viņi ir. Tie atceras daudz ko tādu, ko paši nav tieši piedzīvojuši.”1
Halbvahss stingri nošķīra kolektīvo atmiņu, kas viņam šķita kolektīvs konstruējums, no rakstītās vēstures, kuru viņš uzskatīja par objektīvu.
Vēsturniekiem atmiņa rūp divās nozīmēs:
• Vēsturniekiem atmiņa ir jāpēta kā vēsturisks avots, lai spētu kritiski izvērtēt atmiņu ticamības pakāpi saskaņā ar tradicionālajām dokumentu ticamības novērtēšanas metodēm;
• Vēsturniekiem rūp atmiņa kā vēsturiska parādība – tas, ko var nosaukt par atmiņas sociālo vēsturi.
Atmiņas veidošanos ietekmē to pārmantošanas sociālā organizācija un atšķirīgie līdzekļi:
• mutvārdu tradīcija;
• atmiņas rakstiskās piezīmes – jāatceras, ka šīs piezīmes nav nevainīgi atmiņas akti, bet gan mēģinājums pārliecināt, ietekmēt citu cilvēku atmiņas veidošanos;
• tēli – atmiņas mākslas speciālisti uzsver vērtību, kāda iegaumēšanā ir domās paturamo vienību saistīšanā ar spilgtiem, pārsteidzošiem tēliem;
• darbība – var palīdzēt pārmantot atmiņas tāpat kā tā nodrošina spēju un iemaņu pārmantošanu, piemēram, no meistara uz mācekli. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants